Memoriāls - noslēgums
Es tevi saņēmu rokās kā mazu, asiņainu kamoliņu, kurš tikko atbrīvots no augļa apvalkiem. Aprāvusi un nosējusi nabassaiti, sāku berzt un rīvēt tevi. Tu ilgi negribēji elpot, un mēs pēc kārtas ņēmām tevi savās plaukstās, katrs mēģinot iepūst dzīvību tavā ķermenītī. Un beidzot, tieši manās rokās tu izdarīji pirmo elpas vilcienu un visi izdzirda tavu pirmo skaņu – pieteicās tikko dzimis buldodziņš!
Tad tu biji ļoti smieklīgs radījums – kā maziņš kāmītis, kurš ar savu strupo purniņu taustoties mēģina atrast ceļu līdz mātes pupam. Kāds gan gandarījums un apmierinājums parādījās viņa ģīmītī, un arī mūsu sejās, kad tu beidzot tiki līdz pilnajam piena avotam!
Es atceros tavas mazās ķepiņas ar mazajiem pirkstiņiem un vēl mazākajiem, mīkstajiem, bet trakoti ātri ataugošajiem nadziņiem, kurus neviens, izņemot mani, neņēmās apgriezt.
Es atceros, kā atvērās un sāka redzēt tavas actiņas, kā pamazām tu sāki celties kājās un spēri pirmos soļus, kā mainījās tavi piena zobiņi, kā mainījās tavas rotaļas, kā mainījies tu pats, veidojoties par pieaugušu, spēcīgu un skaistu buldogu! Es atceros visas tavas nerātnības, tādas, kuras maniem iepriekšējiem vilkiem nemaz neienāktu prātā, atceros dresūras nodarbības, kurās tu nevis vienkārši strādāji, bet apzināti sadarbojies ar mani. Man bija tāda sajūta, ka tu biji jau agrāk dresēts suns, un man tikai nedaudz jāatsvaidzina tava atmiņa, jāatgādina par jau zināmām lietām.
Es atceros tavu neviltoto prieku, man atgriežoties mājās, tavus centienus mani uzjautrināt, ja man gadījās nelāga oma. Pamēģiniet skumt, vienlaicīgi atkaujoties no šņākuļojoša un sprauslājoša laba barojuma buldodzēna, kurš mēģina iedot jums slapju buču taisni uz deguna!
Tava izstāžu karjera bija žilbinoša, tu guvi daudzas skaļas uzvaras un titulus, biji labs vaislinieks, neskaitāmu brīnišķīgu buldodzēnu laimīgais tētis, bet, vispirmām kārtām, tu biji DRAUGS...
...Es nezinu, kādēļ no visiem metiena kucēniem es izvēlējos tieši tevi, kādēļ no visiem ģimenes locekļiem par saimnieci tu izvēlējies tieši mani, bet nenoliedzami – visus šos ilgos gadus tu biji MANS suns...
Un tad...tu sāki ļoti strauji novājēt un smagi elpoji, bet es taču domāju, ka tās liktenīgās izstādes sekas, kad skaudīga roka tevi pacienāja ar saindētiem cepumiem, jau sen garām. Bet, diemžēl, nelaime neatkāpjas... viņsaulē aizgājuši visi tev blakus atrodošies, toreiz uzcienātie ... Un tagad es baroju tevi no rokas, kā mazulīti, bet diemžēl pārāk labi zinu, kas ar tevi tagad notiek. Tu novecoji. Pēkšņi, nepilna mēneša laikā, bet taču pavisam nesen tu biji spēka pilns... un ārsts teica, ka tā ir parasta saaukstēšanās... Tagad jau es pati saprotu, kas gan tas ir...pārāk labi saprotu! Dzīvība jau aiziet, bet sāpes vēl nav atnākušas. Tās atnāks nedaudz vēlāk, bet tu no tām nebaidies. Baidos, un negribu tās sagaidīt ES...es raudu! Tu laizi manu roku, tu alksti saimnieka dvēseles siltuma. Siltuma un dvēseles pietiek visiem, kurus esmu paņēmusi savā mājā, bet vietiņa sirdī, kas atvēlēta tieši tev – tava vietiņa manā sirdī jau drīz paliks tukša. Es to ļoti labi apzinos. Un baidos no tā, tas ir briesmīgi... Vai piedosi man, ka toreiz nenosargāju tevi? Nepārdzīvo mīļais, es būšu ar tevi līdz galam, un, ja paliks pavisam neizturami, tad palīdzēšu tev aiziet ar cieņu.
Un tad... kādu dienu, kad zaudējuma sāpe nedaudz norims, vēl arvien skumstot pēc tevis, es sākšu meklēt tevi starp sadzimušajiem kucēniem! Noteikti! Es ielūkošos tikko atvērušajās kucēnu actiņās, lai tajās atrastu tevi. Tikai tevi... Un es atradīšu, noteikti atradīšu! Jo nevar taču būt, ka tu neatgrieztos pie manis, vienkārši tā nedrīkst būt! Es atpazīšu tevi, kā toreiz...un atkal mēs sāksim tiekties viens pie otra...un dzīve turpināsies...
